Hm, aizmirsu pateikt: vakariņām lidmašīnā nebija niknas nātrija glutamāta garšas, atšķirībā no amerikāņu lidojuma brokastīm. (Te gan jāpadomā, vai es nejaucu vakariņas ar brokastīm, bet šajos lidojumos pats velns kaklu nolauzīs.) Vienīgais, kas bija līdzīgs – kokakola, ko es saucu par šķidro ļaunumu, un darbā visus pie tā jau esmu pieradinājis. Tā arī saku: “Ielejiet man melnO ļaunumu!"”
Lidojām mēs neilgi – kādas trīs stundas, laikam. Jāsaka, ka ļaunais Andrjuha apsēdās manā vietā pie loga, un pacelšanās laikā baudīja Rīgas skatu, bet ierašanās laikā – Iraklijas skatu. Pēc tam es atklāju, ka mans Sony lasītājs, ko biju plānojis izmantot arī kā pleijeri, nelasa atmiņas karti. Neatlika nekas cits, kā pievērt acis, taču aizmigt tas nepalīdzēja – pārāk jau manai mugurai un kaklam nepatīk lidmašīnu sēdekļi. Tāpēc mēs ar Andrjuhu mazliet parunājām par studentu masveida pelnutrauku zagšanu kafejnīcās. Neatceros, kāpēc par to sākās runa, bet vienalga, bērni, tas nav labi – spert pelnutraukus, tā arī ziniet. Spert vispār nav labi, bet ko tieši – tas nav tik svarīgi.
Blakus man sēdēja pusaudze, tā nu viņa uzrāpās ar kājām uz sēdekļa, apsecās ar segu un gulēja ar laimīgu smaidu sejā. Viņa tā aizrāvās, ka vienreiz pa miegam līda pie manis apkampties. Pieļauju, ka iekārtojās ērtāk ar mani spilvena lomā. Bet nolaišanās laikā viņa pat nepamodās. Es jau, vispār, kad jaunas smukas meitenes man reālajā dzīvē uzbāžas, pat platoniskos nolūkos, neko pretī neiebilstu. Cita lieta – ja tas būtu tā, kā tajā reklāmā. No tā gan pasargiet.
Tātad, atlidojām mēs ap pulksten 5 rītā, vai pat pussešos. Andrjuha bija piesardzīgs – viņš neredzēja palmas. Visiem zināms, ka tropiskajā paradīzē jābūt palmām. Andrejs puisis vienkāršs – par Krētu iepriekš neko nebija uzzinājis. Taču Andrejs pēc domāšanas veida ir programmētājs un tāpēc loģisks: nav palmu – nav paradīzes. Kāds gan bija viņa atvieglojums, kad turpat lidostā mēs ieraudzījām iekāroto koku, lai gan tas vairāk atgādināja ananasu.
