Drīz vien pasaka stāstās, bet ne tik drīz darbs darās. Tomēr viss agrāk vai vēlāk sākas, turpinās un beidzas, izņemot varbūt vienīgi omniversu, bet arī par to mums nekas lāgā nav skaidrs. Tā arī mans ceļojums tuvojas likumsakarīgam noslēgumam. Runa joprojām ir par to, kā sestdienas vakarā es sēdos pirmajā autobusā pēc šabata beigām.
Atvadījies no Igala rietošās saules staros, es tiku līdz pieturai, kādus simts metrus no dzimtā angāra. Interesanti, bet starppilsētu būtībā autobuss apstājas arī iekšējās pilsētas pieturās. Kamēr es tur nīku ar izsalkušu vēderu, blakus uzradās padzīvojis onkulis, ar kuru mēs nevarējām saprasties angliski, toties krieviski – pilnībā. Izraēlā bieži tā gadās: visi runā angliski, bet, ja kāds nerunā, tad krieviski gan noteikti.