Tātad, pavakariņojuši zivju restorānā un tā arī neatraduši kāroto gāzi, mēs atgriezāmies jūras stacijā gaidīt prāmi.
Šeit mani sarunvārdnīca pievīla – teica, ka prāmis būs va-pour, lai gan vārdnīcā redzu feribot; tā to tur visi
arī sauca. No otras puses, vēlāk tas izvērtās par laimi; bet neskriesim notikumiem pa priekšu.
Stacijā mēs kritām par upuri kopumā labvēlīgi noskaņotam, bet neizveicīgam darbiniekam, kurš spītīgi apgalvoja,
ka mums jādodas uz kaut kādu bus ofis, lai pārvestu veļukus. Kas tas tāds ir un kāpēc biļetes bisikletiem uz prāmi
pārdod tur, noskaidrot nebija iespējams. Es, principā, biju lasījis, ka Stambulā ir vienotas žetonu un magnētisko biļešu
sistēmas dažādiem transporta veidiem, bet tikai teorijā. Praksē mēs atradām kaut kādu
administratoru, kurš lauzītā angļu valodā mūs pārliecināja, ka veļukus varam pārvadāt arī tāpat. Atgriezāmies atpakaļ
– darbinieks mūs atkal atšuva. Par laimi, pa ceļam mūs pārtvēra apsargs un uzsita pa rāciju –
vālējiet atpakaļ, ķip, viss atrisināts. Tā arī izrādījās. Ja mēs kaut ko no šīs procedūras guvām, tad to, ka ar
svešvalodām Turcijā ir švaki, toties cilvēki atsaucīgi.
Lasīt tālāk →
