Kā jau ir zināms visiem maniem tuvajiem un tālajiem draugiem, radiniekiem un retajiem šī bloga, kurš pamazām deģenerējas par fragmentāriem gabaliem ar picu fotogrāfijām, apmeklētājiem, ne tik sen man bija retā iespēja, prieks un retums apmeklēt Tuvo Austrumu reģionu, un nevis šādu tādu, bet vienu no interesantākajiem – Erecjizraēlu. Izraēlas zeme, kur piens un medus tek – tā to apsaukā Bībelē.
Šis reģions līdz galam nesakrīt ar Izraēlas Valsts teritoriju, tomēr tieši tā ir garīgais un kultūras mantinieks, lai gan kādā mērā – tas ir atklāts jautājums.
Plāns apciemot Izraēlu dzima spontāni: mammas draudzene ieradās vizītē Latvijā un aicināja ciemos, bet pēc kāda laika nejauša bakstīšanās skyscanner.net atnesa lomu Viļņa - Telaviva reisa W6 8094 formā no kompānijas Wizz Air. Izvēlēties nenākas, lai gan lidot no Viļņas ir mazliet neērtāk, un zemo cenu aviokompānija Wizz Air tagad ir līdz tādam kliņķim nodzīvojusies, ka pat par lielo rokas bagāžu naudu grib.
Impulsīvi un nepārdomāti es uzspiedu pimpu “Ietarīties”, un lūk, dienas kārtībā jau ir jautājums, ko gan es tajā svētajā zemē darīšu, kur dzīvošu un ar ko barošos, ņemot vērā, ka ar naudas līdzekļu pārpalikumu es nesirgstu. Plāns brieda ilgi un grūti, gluži kā 40 dienas un četrdesmit naktis manas nomocītās smadzenes vadāja pašas sevi pa tuksnesi, līdz tās piemeklēja apgaismība – turp, tuksnesī, arī ir jātiecas, jo tur ir velo apsolītā zeme!